HARIZMAS ATBRĪVOŠANAS KALPOJUMĀ

Tēvs Marians Pjatkovskis

HARIZMAS ATBRĪVOŠANAS KALPOJUMĀ

Pirms mēģinām iepazīstināt ar lomu, ko harizmas var veikt atbrīvošanas un – piebildīsim – eksorcisma kalpojumā, ir skaidrāk jāatgādina, ko nozīmē harizmas pārējo Dieva dāvanu kontekstā.

I. Harizmu teoloģijas ieskicējums

1. Cilvēka personas pārdabiskās dāvanas

Cilvēka persona ir patiesi pārsteidzoša būtne, kura sevī vitālā veselumā apvieno ne vien tādus šķietami nesaderīgus elementus kā matērija un gars, bet arī – kas ir vēl pārsteidzošāk – cilvēcisko un dievišķo. Dogmatiskajā konstitūcijā „Lumen Gentium” mēs lasām: „Ar pilnībā brīvu un noslēpumainu Savas gudrības un labestības attieksmi mūžīgais Tēvs radīja visumu. Viņš vēlējās paaugstināt cilvēkus līdz dalībai dievišķajā dzīvē.” (LG nr 2) Pateicoties Dieva dāvanai, cilvēks ir spējīgs uz pārcilvēcisku dzīvi, uz dzīvi dievišķā līmenī, un to mēs saucam par pārdabisko dzīvi, žēlastības dzīvi. Harizmas ir viens no žēlastības aspektiem.



Teoloģiskie pētījumi divu tūkstošu gadu garumā par dievišķo Atklāsmi dod iespēju Dieva darbību, kas attiecībā uz mums ir daudzējāda un pārdabiska, ietvert sešos galvenajos punktos. Svarīgākā ir svētdarošā žēlastība kā visaugstākā dāvana, kas izraisa pārsteigumu un apbrīnu. Tā patiesi ir līdzdalība dievišķajā dabā, un dievišķais bezgalīgi pārsniedz visu cilvēcisko. Visi cilvēciskie sapņi par dižumu un laimi, sākot no bērnu pasakām par Pelnrušķīti un neglīto pīlēnu līdz pat New Age fantāzijām, kas sludina neparastas cilvēka attīstības iespējas Ūdensvīra laikmetā, ne mazākajā mērā nelīdzinās Dieva bērna dižumam un cieņai, ko no Dieva var saņemt caur svētdarošo žēlastību. Sapņi taču paliek tikai iztēlē, turpretim Dieva dāvana ir realitāte. Kaut gan līdzdalība dievišķajā dabā ir tikai daļēja un dažādās pakāpēs atkarībā no Dieva dāvanas un cilvēka nopelnu mēra, pat vismazākā žēlastības pakāpe tālu pārsniedz visu dabisko. Cilvēka spēja rīkoties visās iespējamās jomās pieder pie cilvēcības pilnības. Līdzdalība dievišķajā dabā bez iespējas rīkoties dievišķā līmenī būtu „nespēcīga” dāvana no Dieva (varētu sacīt – Dieva necienīga). Dievs tādā gadījumā būtu līdzīgs bagātniekam, kurš adoptē ubagu un piešķir tam savu uzvārdu, joprojām atstājot viņu nabadzībā. Adoptējot cilvēku un padarot to par Savu dēlu, Dievs tam dod arī iespēju dalīties visā, kas pieder Viņam, un to Viņš dara ar triju dāvanu palīdzību, kuras mēs saucam par teologālajiem tikumiem.


Ar Ticības dāvanu Dievs dod līdzdalību dievišķajās zināšanās; ar Cerību – dievišķajos īpašumos; ar Mīlestību – dalību mīlestības attiecībās starp trijām Dievišķajām Personām. Turklāt Dievs dāvā arī spēju rīkoties dievišķi, vistaisnīgākajā veidā attiecībā pret radībām – cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm – caur to, ko sauc par ielietajiem morālajiem tikumiem. Un katrai labai rīcībai, lai tā tiktu īstenota pārdabiskā līmenī, Dievs dāvā pašreizējās (aktuālās) žēlastības: līdz ar svētdarošo žēlastību mēs saņemam septiņas Svētā Gara dāvanas, tas ir, spējas saņemt īpaša veida Dieva darbību, apgaismību saprātam un tieksmes, kas stiprina gribu. Šīs dāvanas cilvēku padara spējīgu ļaut sevi vadīt Svētajam Garam, palīdzot cilvēkam nostiprināties tikumīgos ieradumos.


Šiem pieciem dievišķās žēlastības aspektiem: svētdarošajai žēlastībai, teologālajiem tikumiem, ielietajiem morālajiem tikumiem, Svētā Gara dāvanām un pašreizējām (aktuālajām) žēlastībām galamērķis ir cilvēka svēttapšana, tas ir, padarīt cilvēku līdzīgu Dievam esamībā un darbībā. Šeit mēs esam tiem veltījuši vairāk uzmanības, lai atcerētos Dieva dāvanas lielumu un arī lai labāk saskatītu ļauno garu postošās rīcības motivāciju: ar savu sacelšanos viņi ir zaudējuši pārdabisko dzīvi un no tā laika aiz skaudības un greizsirdības cenšas arī cilvēkiem atņemt šo dāvanu un ievilkt viņus tajā pašā postā, kādā atrodas paši (ļaunie gari).


2. Kas ir harizmas?


Saskaņā ar dievišķo plānu cilvēkiem ne vien jārūpējas katram par savu svēttapšanu, bet arī jāsniedz savstarpēja palīdzība tieksmē pēc pestīšanas, jo katrs atsevišķi var būt vājš un pasaulē pastāv ļaunums un dēmona darbība. Lai cilvēki spētu īstenot šo aicinājumu un pārvarēt šķēršļus, Dievs nodrošina Baznīcu ar dažādām hierarhiskām un harizmātiskām dāvanām un vada to ar šo dāvanu palīdzību. (Sal. LG nr 4)


a) Harizmas vēsturē


Jau Vecajā Derībā atrodam harizmu teoloģijas aizsākumus: tur minētas pravietošanas, dziedināšanas un pat mirušo augšāmcelšanas, kā arī citas dāvanas. Harizmas tiek pasludinātas par īpašām Dieva žēlsirdības izpausmēm mesiāniskajā laikmetā un atainotas kā zīmes nākamā Mesijas apliecinājumam. Jaunajā Derībā – Evaņģēlijos, Apustuļu darbos un vēstulēs, sevišķi svētā Pāvila rakstītajās, – tās atklājas kā īpašas Svētā Gara dāvanas.


Vislielākais harizmāts ir Kristus, kuru svaidījis Svētais Gars, lai Viņš spētu sekmīgi veikt Savu Tēva uzticēto misiju. Viņam piemita harizmātiska prasme Viņa žēlastību pilnības dēļ (piemēram, dziedināšanu, augšāmcelšanu, sabangotās jūras nomierināšanas, maizes pavairošanas un citi brīnumi). Vispirms Viņš šīs dāvanas nodeva tālāk apustuļiem, pēc tam Saviem septiņdesmit diviem mācekļiem, un beidzot – visiem ticīgajiem, kā to apstiprina Marka evaņģēlija noslēgums.


Pirmo gadsimtu Baznīca harizmas pielietoja ļoti spraigi un ražīgi. Tomēr jau Baznīcas senlaikos harizmas sāka apdzist. Tam tiek norādīti vairāki ticami iemesli. Vispirms – zināmas pārmērības šajā jomā, tad – pārliecība, ka harizmu lomu pietiekami labi aizstāj Baznīcas attīstītās institucionālās aktivitātes. Turklāt kāds svētā Jāņa Hrizostoma apgalvojums – gan atsevišķs, taču zīmīgs – norāda, ka harizmas, kas bija vajadzīgas apustuļu laikos, vairs neesot nepieciešamas, jo Baznīca kļuvusi spēcīgāka un ticība varot iztikt bez tāda atbalsta. Tās saglabājas kā retas parādības, īpaši svēto dzīvē un darbībā, kā arī svētvietās.


Pakāpeniski harizmas jēdziens tika reducēts līdz ārkārtējiem fenomeniem, piemēram, dziedināšanām, brīnumiem utt., un šī pārliecība nostiprinājās. Taču Vatikāna II koncila laikā, gan ne bez nopietnām domstarpībām koncila tēvu vidū, virsroku guva viedoklis, ka Svētā Gara harizmas, tāpat ka visa Viņa darbība Baznīcā, pastāvēs līdz pasaules beigām. Šo atzinumu no augšienes drīz vien apstiprināja Harizmātiskā Atjaunotne, kas izplatījās Baznīcas zemākajos slāņos. Pateicoties Atjaunotnei, varam runāt par zināmu harizmu eksploziju. Harizmu teoloģijā, kas attīstījās, plašāka izpratne par harizmām ietver sevī arī ikdienišķākas harizmas.


b) Harizmu skaits


Pirmajā vēstulē korintiešiem atrodam klasisku tekstu par harizmām. Apustulis tajā uzskaita deviņas harizmātiskas dāvanas: trīs atziņas dāvanas (atziņas runa, garu atšķiršana, mēļu tulkošanas dāvana); trīs vārda dāvanas (gudrības vārdi, pravietojumi, mēļu dāvana) un trīs spēka dāvanas (ticība, dziedināšanas dāvanas, vara darīt brīnumus) – sal. 1 Kor 12,8-10. Turklāt Vēstulē romiešiem viņš runā par pamudināšanas, kalpošanas, citu vadīšanas un žēlsirdības dāvanu (Rom 12,6-8). Svētais Pāvils harizmas jēdzienu saprot ļoti plaši, viņš tajā ieskaita gan dāvanas, kas uzticētas neatkarīgi no Baznīcas hierarhijas, gan hierarhiskus kalpojumus un žēlastības. Viņš raksta, ka Kristus ir iecēlis apustuļus, praviešus, evaņģēlistus, ganus un mācītājus, lai celtu Kristus Miesu (sal. Ef 4,11-12); lai nodrošinātu kalpošanas vai mācīšanas pienākumu izpildi (sal. Rom 12,7).


Jaunajā Derībā minētas vairāk nekā trīsdesmit dažādas harizmas, taču to skaits ir krietni lielāks un Baznīcas vēstures gaitā pakāpeniski aug atkarībā no jaunām vajadzībām. Vatikāna II koncils nav minējis, ka ikviens kristietis saņem harizmas, bet, ņemot vērā dievišķo Atklāsmi un dažādus Maģistērija tekstus, var secināt, ka vairākumam ticīgo, kuri nopietni īsteno dzīvē savu ticību un piederību Baznīcai, piemīt harizmas, vismaz potenciāli, jo daudzi tās neapzinās un šī iemesla dēļ nepielieto. Harizmas tiek dotas uz ilgāku laiku vai atsevišķos brīžos, kā priesteriem, tā lajiem, taču tās vienmēr ir atkarīgas no Svētā Gara brīvā lēmuma.


Runājot par harizmu skaitu, to saistību ar institucionālajiem kalpojumiem Baznīcā un norādēm par to lietošanas veidu, mūsu rīcībā ir pietiekami skaidra mācība, ko Jānis Pāvils sniedzis trešdienas katehēzēs (1989. – 1991.), kurās viņš komentējis ticības apliecinājumu uz Svēto Garu.


Norādot uz svētā Pavila minēto dāvanu dažādību 1 Kor 12,8-10, Jānis Pāvils II konstatē: „Šeit jāatzīmē, ka apustuļa uzskaitījumam nav ierobežojošs raksturs: Pāvils norāda tālaika Baznīcai īpaši nozīmīgās dāvanas, kas nav mitējušās izpausties arī turpmākajos laikos, taču ne pirmsākumos, ne vēlāk nepiepildot līdz galam visu tām jaunajām harizmām atvērto telpu, kuras Svētais Gars var dāvāt, lai atsauktos uz jaunām vajadzībām. (…) Kad „kopienā” parādās jaunas prasības un jaunas problēmas, rodas arī jaunas dāvanas, kā to apliecina Baznīcas vēsture.”1 „Svētā Gara darbība izpaužas un notiek dažādās formās veiktiem kalpojumiem līdzejošo un konkrēta laika un vietas vajadzību noteikto harizmu daudzveidībā un bagātībā. Piemēram, kā palīdzība nabagiem, slimniekiem, negadījumu upuriem, invalīdiem, visiem, kuri tādā vai citādā veidā cieš, jo nonākuši kādā „strupceļā”. Vai arī – augstākā līmenī – kā padomdošana, garīgā vadība, strīdu atrisināšana, grēcinieku atgriešana, Dieva Vārda izbaudīšana, sludināšanas un rakstītu dokumentu efektivitāte, audzināšana ticībā, gatavība darīt labu utt. Tas ir ļoti plašs harizmu kopums, ar kuru palīdzību Svētais Gars nodod Baznīcai Savu mīlestību un svētumu.”2


c) Kas ir harizma?


No iepriekš minētajiem Bībeles tekstiem, Koncila mācības un citiem Svētā Krēsla dokumentiem, kā arī no teoloģiskiem pētījumiem izriet skatījums uz harizmām kā uz īpašām, neparastām vai ikdienišķākām Svētā Gara dāvanām, ar kuru palīdzību Svētais Gars ticīgos – priesterus un lajus – padara spējīgus uzņemties dažādus darbus un pienākumus Baznīcas kopienas vai dažu tās locekļu labumam. Tātad harizmas ir dāvanas kopējam labumam, un tam, kurš tās saņēmis, ir jākalpo citiem.


Katrs nesaņem visas harizmas, bet Baznīcas kopiena, būdama atvērta Svētajam Garam, saņem savos locekļos harizmas, kas tai vajadzīgas. Harizmātiskās žēlastības ir sevišķi efektīvas, bet tās ir pilnībā atkarīgas no Svētā Gara plāna: piemēram, harizmāta pielietotā dziedināšanas harizma sniegs daudz straujāku dziedināšanu nekā cita – neharizmātiska – cilvēka lūgšana; tāpat ir arī ar mierinājuma harizmu.


d) Nepieciešamība pārbaudīt


Harizmāts nereti saņem kādu personisku zīmi, kas viņu aicina pielietot kādu harizmu: tie var būt, piemēram, spēcīgi sirdspuksti, tirpšanas sajūta ķermenī, redzējums, balss, zīmīga iedvesma. Tā kā šī ir ļoti delikāta joma, kurā ir viegli kļūdīties un nonākt dēmona izraisītos maldos, Baznīca pieprasa pareizu un pēc iespējas uzmanīgāku – atkarībā no apstākļu un notikumu svarīguma – zīmes autentiskuma atpazīšanu.


Pamudinājumā Christi fideles laici apstiprināts: „Svētā Gara, kurš dveš, kurp vien vēlas, darbību ne vienmēr ir viegli atpazīt vai saņemt. (…) Tāpēc neviena harizma neatbrīvo no atsauces uz Baznīcas Ganiem un no pakļaušanās viņiem.” (nr. 24) Koncils nepārprotami paredz Baznīcas vadītāju tiesības spriest par kādas harizmas autentiskumu un pielietošanu. Šī iemesla dēļ lēmums lietot kādu harizmu lūgšanu grupā ir jāpieņem priesterim, kurš vada lūgšanu; viņa ziņā ir atpazīt harizmu un atļaut to pielietot.


Šeit jāievēro saprātīgs līdzsvars, lai novērstu, no vienas puses, aplamu lētticību, bet no otras – pārspīlētu kritiku, pārmērīgu neuzticēšanos un patvaļīgu noliegumu. Dieva Vārds mudina neapdzēst Garu, bet gan visu pārbaudīt un paturēt to, kas labs. (sal. 1 Tes 5,12 un 19-21) Katoliskā teoloģija garīguma jomā ir izstrādājusi metodes, kā atpazīt garus, un tās šajā gadījumā jāliek lietā.


Tēvs G. Amorts uzsver, ka tas, kuram dota harizma, ir tiesības un pienākums to pielietot, taču bīskapa uzdevums ir to atpazīt un regulēt tās lietošanu. Viņš aicina būt apdomīgiem harizmas autentiskuma izšķiršanā, bet patiesās harizmas uzskata par nozīmīgu palīdzību eksorcistam.3 Tēvs M. Lagruā neatlaidīgi aicina veikt kopienās atbrīvošanas lūgšanas, jo atbrīvošana ir Baznīcas un ne tikai atsevišķa indivīda lieta; turklāt kopienas lūgšana padara iespējamu vairāku harizmu kopdarbību, kas tai piešķir lielāku efektivitāti.4


e) Harizmu nozīme


Konstitūcijā Lumen Gentium sacīts: „Šīs harizmas, – vai tās būtu ārkārtējas vai arī visvienkāršākās un ikdienišķākās, – ir paredzētas un piemērotas pirmām kārtām Baznīcas vajadzībām: tāpēc tās jāpieņem ar pateicību un garīgu prieku.” (nr. 12)


Pāvests Jānis Pāvils II uzsver harizmu nozīmi kopējam labumam, Baznīcas celsmei: „Visiem ir svarīgi, lai „ikviens kalpotu citiem ar dāvanu, ko saņēmis”. (1 Pēt 4,10) No dāvanu pārpilnības un daudzveidības izriet Baznīcas sadraudzība; Baznīca ir viena un vienota tautu, tradīciju, aicinājumu un garīgās pieredzes dažādībā.”5 Svētais tēvs par to runā arī apustuliskajā ekshortācijā Christi fideles laici, kurā lasām: „Lai harizmas ar pateicību saņem gan pats saņēmējs, gan visi pārējie Baznīcas locekļi, jo tās ir brīnišķīga žēlastības bagātība apustuliskajai vitalitātei un visas Kristus Miesas svētumam, – ja vien tās ir dāvanas, kas patiesi nāk no Svētā Gara un tiek pielietotas pilnībā atbilstoši šī paša Gara autentiskajām iedvesmām.” (nr. 24)


Kā redzēsim tālāk, daudzu eksorcistu pieredze apliecina, ka atbrīvošanas kalpojumā harizmas ir ārkārtīgi iedarbīgas.


f) Harizma un amats


Runājot par iespējamu konfliktu starp harizmu un amatu (pienākumu) Baznīcā, Svētais tēvs konstatē: „Nevajag šīs harizmas pretstatīt hierarhiska rakstura kalpojumiem un „amatiem” vispār, jo arī tie ir ieviesti Baznīcas vienotības, pareizas funkcionēšanas un skaistuma sekmēšanai. Arī hierarhiskā kārtība un visa Baznīcas kalpošanas struktūra ir pakļauta harizmu darbībai.”6


Svētā Gara dāvanas ir arī Pētera harizma, bīskapu, priesteru un diakonu harizmas, konsekrētās dzīves harizmas, bet šajā dzīvē – šķīstības, nabadzības un paklausības harizmas. Kā saka pāvests, „Tātad ir pamatoti atzīt Svētā Gara darbīgo klātbūtni visu to saistībās – bīskapu, priesteru, diakonu, visu kategoriju laju –, kuri cenšas izdzīvot Evaņģēliju tajā dzīves kārtā, kas ir viņējā.” (turpat, nr. 5) „Ir harizma, kas piešķirta tam, kurš ir aicināts uzņemties Baznīcas amatu, kalpošanas uzdevumu. Svarīgi ir atklāt un atpazīt šīs harizmas, tās sekmēt, nekad tās nepārvērtējot.” (turpat, nr. 6)


Svētais tēvs ir atgādinājis Koncila norādes, sacīdams, ka galīgais spriedums par kādas harizmas patiesumu vai tās trūkumu jāizsaka Baznīcas augstākajām amatpersonām, tātad hierarhijai. Piebildīsim: tas, kurš nevēlētos savu harizmu pakļaut viņu pārbaudei un pieņemt viņu spriedumu, liktu nopietni apšaubīt tās autentiskumu. Daudz šķelšanos un sektu Baznīcā radušās tieši šī iemesla dēļ. Dažādu iemeslu dēļ atgadās, ka autentisku harizmu hierarhijas pārstāvji sākumā netaisni apšauba. Svētais Gars reizēm pārsteidz ar Savām iniciatīvām. Nekas tādā gadījumā neliedz no jauna izvirzīt savus argumentus, mēģināt pārliecināt, un vispirmām kārtām lūgšanā izteikt lūgumu, lai priekšniecība saņemtu Gara gaismas dāvanu, vienlaikus paklausot tās lēmumiem. Te nāk prātā svētais Francisks no Asīzes un viņa atkārtotie centieni panākt, lai Svētais Krēsls dotu savu apstiprinājumu no viņa harizmas dzimušajai franciskāņu regulai, kā arī svētā tēva Pio paklausība laikā, kad hierarhijas pārstāvji apšaubīja viņa harizmas. Jānis Pāvils II pamudina tiekties pēc harizmām.




II. Harizmas atbrīvošanas kalpojumā


Tagad pievērsīsimies dažām īpaši noderīgām harizmām atbrīvošanas un dziedināšanas kalpojumā. Iedalīsim tās zinību harizmās, varas harizmās un sirds harizmās.


1. Zinību harizmas


Lai lūgšana par atbrīvošanu un eksorcismu būtu efektīva, pieredzējuši eksorcisti uzsver, cik svarīgas un derīgas ir zināšanas par saistīšanas apstākļiem. Senākais Romas rituāls to netieši apstiprina, iesakot eksorcistam uzdot jautājumus dēmonam un dažus no šiem jautājumiem uzskatīt par nepieciešamiem (necessariae), piemēram, jautājumu par apsēstajā personā klātesošo garu daudzumu un vārdiem, viņu ienākšanas laiku un iemeslu, viņu iziešanas dienu un stundu, utt. Dēmoni pretojas un atbild nelabprāt, jo saprot, ka šo zināšanu tālāknodošana paātrinās brīdi, kad viņi tiks izdzīti. Nereti saistītās un mocītās personas neapzinās savu ciešanu cēloni, īpaši ja viņas ir lāstu vai buršanas upuri. Tādā gadījumā viņām var palīdzēt harizmātiskās zinības; pastāv dažādi to veidi.


a) Izšķirtspējas harizma


Izšķirtspējas harizma ir ļoti svarīga un vērtīga, un visvairāk tā vajadzīga priesteriem un līderiem. To varētu saukt par visu pārējo dāvanu pārbaudītāju. Pateicoties iekšējai Svētā Gara gaismai, savā ziņā – ar intuīcijas palīdzību, tā dod iespēju secināt, vai kādam noteiktam ļaunumam ir dēmoniska vai dabiska izcelsme. Tā ļauj nojaust dēmonisko klātbūtni un tās cēloni, kas ir noderīgi diagnostikas veikšanai, jebkāda veida tālākajai rīcībai un līdzekļu izvēlei, kā to atzīmē tēvs Amorts (II, 175. lpp.). Svētais Pāvils to sauc par garu atšķiršanu. Šāda dāvana tēvam Kandido Amantīni, tēva Amorta skolotājam, palīdzēja uzreiz konstatēt, vai attiecīgajā gadījumā vajadzīgs eksorcists vai ārsts. Pateicoties tai, viņš varēja īsā laikā apkalpot daudz cilvēku.


Ja kopienā, kas lūdz par atbrīvošanu, ir personas ar harizmām, vispirms izšķiršanai jāpakļauj viņas pašas, lai pārbaudītu, vai viņu harizma ir autentiska. Tas ir pirmais priestera vai grupas atbildīgā uzdevums. Garīgā teoloģija šajā ziņā ir izstrādājusi atbilstošus kritērijus.


Pakāpeniski kļūst redzams, vai konkrēts cilvēks lieto patiesu harizmu, šķietamu (piemēram, histēriskas personas) vai pat viltus harizmu. Ir zināms, ka arī dēmons viņam uzticīgām personām var piešķirt spējas, jutīgumu un varu, kas pārsniedz cilvēka dabiskās spējas, piemēram, gaišredzību, automātisko rakstīšanu, garīgo ceļojumu pieredzi, nākamo notikumu pareģošanu, kādam cilvēkam nelabvēlīgu notikumu nojautu, negatīvu ietekmi, ko pielieto ar īpaši ļaunprātīgu lāstu palīdzību, spēju pamanīt dēmoniskus spēkus citos cilvēkos, dīvainu balsu uztveršanu – kuras reizēm tikai traucē, taču nereti norāda, ko darīt, kā izturēties, no kā izvairīties. Lai slēptu savu identitāti, šie gari var pat ieteikt kopīgu lūgšanu.7 Zinu kādu gadījumu, kad gars, kurš bija nodarījis pamatīgus kaitējumus lauksaimniecības fermā un dzīvoklī, vienu reizi zaimoja, bet citu reizi ļāva, lai pavecākā sieviete, kura tur dzīvoja, teiktu lūgšanas un dziedātu dziesmas Marijai, tādējādi piekrāpjot citus iemītniekus.


Svētie Raksti sniedz neparastas rīcības piemērus, kas nebija no Dieva, kā, piemēram, faraona burvju darītās zīmes Mozus laikos vai apsēstās kalpones zīlēšanas gars Apustuļu darbos, ko viņa zaudēja, kad svētais Pāvils izdzina dēmonu. Tēvs Amorts piemin ekstrasensoru spēju gadījumus: gaišredzību, slimību atpazīšanu, spēju lasīt dzīvu un mirušu personu domās, sirdī un dzīves gājumā, fizisku sāpju dziedināšanu, uzliekot rokas; šīs spējas izzuda pēc atsacīšanās, labas grēksūdzes un Atjaunotnes grupas lūgšanas Svētajā Garā.


Dažiem simptomiem var būt dabiska izcelsme, taču tie var piederēt pie paranormāliem fenomeniem. Tomēr, ja arī tie padodas atbrīvošanas lūgšanas iespaidā, nav vietas šaubām par to izcelsmi. Tēvs Amorts iesaka atbrīvoties no tādām spējām (ja tās nav Svētā Gara dāvanas), un, ja tās ir balsis, neņemt tās absolūti vērā, pat ja tās šķiet ierosinām kaut ko derīgu. Viņa pieredze rāda, ka tādu spēju un jutīguma pielietošana var būt kaitīga un kavēt atbrīvošanu (sal. Am II, 123.lpp.). Ja turpretim viņš bija pārliecināts, ka tās ir Dieva dāvanas un to eksorcisma seansos apliecināja harizmātu dedzība lūgšanā, nesavtīgums, labestība un jo īpaši pazemība, šādas dāvanas viņš labprāt izmantoja. Atrodoties ļauno garu skartu personu tuvumā vai paņemot rokā to fotogrāfijas vai citus priekšmetus, harizmāti viņam palīdzēja izšķirt, vai šo personu ciešanas bija izraisījuši ļaunie gari vai arī tās bija kritušas par upuri buršanai, vai varbūt bīstamas tās bija pašas, jo būrās skaudības dēļ. Harizmāti viņam palīdzēja arī atrast noburtus priekšmetus ar ļaundabīgu ietekmi, lai varētu tos aizvākt projām (Am I, 168. – 171.lpp.).


Tēvs Renē Šenso apliecina harizmu lietderīgumu dēmoniskās darbības izšķiršanā, atsaucoties pats uz savu un citu eksorcistu pieredzi. Lūk, kādas personas viņam palīdz: dziļi ticīga sieviete, kurai piemīt reta un apstiprināta dāvana redzēt dēmonus; kāds vīrietis, kurš ļaunā gara klātbūtnē izjūt sevišķa veida sirdspukstus, kas viņam ir harizmātiska zīme, kā arī ar tēva Pio starpniecību saņemta dāvana: dāvana atpazīt dēmonam „veltītus” priekšmetus; šī dāvana ir vērtīga, lai atbrīvotu dēmoniskas darbības inficētu vietu.8


Kad mums ir jāveic noskaidrošana, lai varētu lūgt par atbrīvošanu, rūpīgi jāpārbauda, vai mums ir darīšana ar autentisku izšķirtspējas harizmu, okultām zināšanām, apzinātu krāpšanu vai personām, kuras apveltītas ar lielāku dabisku jutīgumu (ko dažreiz sauc par „sesto maņu”); personām, kuras tiek uzskatītas par ekstrasensiem (sensitivi), jo viņas nojauš to, ko citi neuztver. Kā saka Amorts, šīs pēdējās nojauš dabiskas parādības pat no attāluma, piemēram, slimības, taču nenojauš dēmoniskas izcelsmes traucējumus. Tādas personas mums nevar palīdzēt, ar viņu spējām nodarbojas parapsiholoģija, un šīs spējas, starp citu, var kļūt par atvērtām durvīm ļaunajam garam.9


Ne tik radikāli negatīvu viedokli formulējis R. Salvuči, kurš pieļauj šādu spēju lietderīgumu eksorcismā, taču tikai pēc ļoti uzmanīgas atpazīšanas, lai izslēgtu jebkādu dēmonisku vai maldīgu izcelsmi. Lai gan apzinoties, cik grūti ir atpazīt tīri dabisku īpašu jutīgumu, – piemēram, gaišredzību, – viņš tomēr pieļauj, ka to var stiprināt žēlastība un uzskatīt par ko līdzīgu harizmai.10



b) Atziņas runas harizma


Kad 1975.gadā ASV apmeklēju dažādus „Atjaunotnes Svētajā Garā” centrus, es kopā ar vairāk nekā 500 personām piedalījos arī lielā lūgšanu sapulcē Soutbendas pilsētā. Lūgšanas laikā kāds pienāca pie mikrofona un sacīja: „Šeit ir kāds vīrietis, kurš jau ilgu laiku nedzird. Kungs nāk viņam atjaunot dzirdi. Ja viņš vēlas, var iznākt te priekšā un sniegt savu liecību.” Pēc dažām minūtēm pie mikrofona pienāca vīrietis un sacīja: „Sprāgstot granātai, es pilnībā pazaudēju dzirdi. Pirms mirkļa es pirmo reizi kopš tiem laikiem izdzirdēju šos vārdus skaļrunī. Lai slavēts Kungs!” Kādu brīdi valdīja vispārējs prieks un slavēšanas lūgšanas „eksplozija”. Lūk, klasisks atziņas runas piemērs, kas bieži sastopama lūgšanu grupās.


Atziņas runas harizmas būtība ir dot kādam atziņu par kādu situāciju, faktu, pagātnes, tagadnes vai nākotnes notikumu nevis ar cilvēcisku līdzekļu palīdzību, bet pateicoties pārdabiskai Svētā Gara atklāsmei. Tā ir daļiņa no dievišķās visa zināšanas, kas dāvāta mūsu saprātam attiecībā uz kādu konkrētu jautājumu. To varētu nosaukt par Dieva diagnozi kādam faktam, problēmai, dvēseles stāvoklim vai situācijai; diagnozi, ko Viņš vienā mirklī sniedz mūsu saprātam. Svētie Raksti šajā ziņā min daudzus piemērus. Dažus no tiem ir vērts atzīmēt, jo tie palīdz iepazīt šīs dāvanas būtību. Pravietis Nātans bija saņēmis atklāsmi par Dāvida grēku, Ananijs saņēma vīziju par Saula atgriešanos, svētais Pēteris atzina Ananija un Safīras melus. Arī Jēzus lietoja šo dāvanu. Taču mēs nevaram Viņa apustuliskajā dzīvē izšķirt, kur tika lietota harizma un kur – ielietā zināšana. [Zināšana, kas Jēzum piemita kā Dievišķai Personai.]


Kādā lekcijā eksorcistiem 1996.gadā tēvs Koneitijs Sīns sacīja:


„Atziņas runa ir viena no garīgajām dāvanām. Tā ir ļoti noderīga Atjaunotnes Svētajā Garā locekļu veiktajā kalpojumā. Tā ievērojami palīdz noskaidrot patiesību, taču tā jāpielieto apdomīgi. Tā saskan ar veselo saprātu, kad mēģinām saskatīt, vai kāda rīcība ir pareiza, un, norādot, vai kāda situācija nāk no Svētā Gara vai ne, tā sekmē pareiza lēmuma pieņemšanu. Nosauksim šo atziņas runu par iedvesmu. Harizmātiskajai iedvesmai piemīt tāda vēstījuma raksturs, kas nav cilvēka izdomājums. Tā var izpausties dažādos veidos. Kā piemēru aplūkosim svētā Pētera vīziju Apustuļu darbos 10,11 (šķīstie un nešķīstie dzīvnieki) un dzirdētos vārdus: „Celies, Pēteri, kauj un ēd!” (10,13) Visbiežāk tādi vārdi tiek dzirdēti iekšēji, un tos intensīvi izjūt, taču reizēm tie nāk arī no ārienes kā fiziska skaņas sajūta. Tie var rasties arī kā domas vai pamudinājumi, kas pēkšņi ienāk prātā. Iedvesmai ne vienmēr līdzi nāk vīzijas vai vārdi. Dažreiz to var izjust kā nepārvaramu iekšēju pamudinājumu izdarīt kaut ko konkrētu. Kamēr parastās domas pauž mūsu pašu pārliecības, noslieces un attieksmes, harizmātiskās iedvesmas ir vēstījumi, kas nenāk no cilvēka. Lai atpazītu, kas ir iedvesmas autors, palīgā nāk izšķirtspējas harizma. Parastajiem impulsiem, kas rodas cilvēka sirdī un pauž viņa tieksmes, trūkst šī brīnišķīgā un radošā spēka, kas piemīt harizmātiskajām iedvesmām. Tieši tāpēc cilvēki, kurus vada Svētais Gars, spēj darīt neparastas lietas, un viņu kalpošanas augļi ir ievērības cienīgi.


Mums jābūt modriem, jo dažas „iedvesmas” var nākt arī no dēmona. Atradis piekļuves ceļu, viņš nogaida brīdi, kad cilvēki ļaujas noklīst maldos. Tāpēc iedvesmas (atziņas runa), kas tiešā veidā attiecas uz citas personas dzīvi (īpaši, kad runa ir par atbrīvošanu vai eksorcismu), ir pamatīgi jāatpazīst kādam pieredzējušam lietpratējam, kuram eksorcists uzticas.”11



Lūgšanu grupā, kas reizi divās nedēļās man palīdz atbrīvošanas un eksorcisma kalpojumā sarežģītākajos gadījumos, ir cilvēki, kuriem šī harizma izpaužas reizēm domās, reizēm kā vīzija. Tā palīdz atklāt saišu cēloni vai dēmonu skaitu apsēstajā personā, kā arī viņā pastāvošos šķēršļus un citus atpazīšanai un efektīvai atbrīvošanai nepieciešamus apstākļus. Līdzīgā situācijā pazīstams itāliešu eksorcists, tēvs Čipriano De Meo, kapucīns, stāsta, ka reiz, apmeklējot San Džovanni Rotondo, viņš jautājis tēvam Pio: „Man Džezualdo ir kāda apsēsta sieviete, es gribētu viņu atvest uz šejieni. Ko tu par to domā?” Tēvs Pio atbildējis: „Ap mani jau ir tik daudz dēmonu, un tu gribi atvest vēl vienu? Es lūgšos, lai tu mani nemoki.” Pēc dažiem mēnešiem, kuru laikā tika veikts eksorcisms, pēc pirmā gara atklājās vēl trīs, kuri apgalvoja, ka esot mirušo dvēseles. Tēvs Čipriano, aizņemts ar svarīgiem darbiem savā klosterī un redzēdams, ka viņam priekšā stāv cīņa ne vairs ar vienu, bet četriem dēmoniem, vēlreiz vērsās pēc palīdzības pie tēva Pio. Tēvs Pio, neapšaubāmi pateicoties dievišķai atklāsmei, atbildēja: „Viņu nav četri. Ir tikai viens, tas ir īsts velns, kurš atbild četrās balsīs.” Šī diagnoze tēvam Čipriano bija liels atvieglojums un palīdzība.”12


Bieži vien eksorcismu laikā mēs lūdzam atklāsmi un reizēm saņemam to caur kādu harizmātu. Reiz lūgšanas laikā man vairakkārt ienāca prātā viena un tā pati doma: „aborts”. Uz diskrēti uzdoto jautājumu persona atbildēja „jā”. Tieši tas bija ļaunā ienākšanas cēlonis. Lūgums pēc piedošanas Dievam un lūgšana par dziedināšanu paātrināja atbrīvošanu.


Rituālā norādītās ļaunā gara klātbūtnes pazīmes ne vienmēr sniedz drošu pārliecību. Šajā ziņā ir viegli kļūdīties vai nu aiz lētticības, kad dabisks cēlonis tiek uzskatīts par dēmonisku, vai aiz neticības, kad realitātē ir gluži pretēji. Dēmons ir viltīgs: viņš maskē savu klātbūtni un izmanto arī dažādas dabiskas vājības. Te nāk talkā izšķirtspējas harizma.13



c) Pravietošanas harizma


Atziņas runu var uzskatīt par vienu no pravietošanas dāvanas izpausmēm. Svētais Pāvils tomēr šīs abas dāvanas piemin atsevišķi. Kopīgs tām ir fakts, ka to avots ir Svētā Gara darbība. Taču mērķis katrai ir citāds. Atziņas runa nodod tālāk zināšanas, tātad tā ir atklāsme saprātam. Pravietojums skar visu personu līdz pat tās gribas un jūtu dimensijai. Tas darbojas, lai mācītu, veidotu, iedrošinātu un mierinātu. Pravietisku vārdu vai vīziju pavada svaidījums, žēlastības spēks, kas ietekmē klausītājus.


Kā raksta S. Falvo, pravietojums ir īpašs vēstījums no debesīm, prieka, gaismas, pamudināšanas, iedrošināšanas vēstījums. Tas ir kā saules stars, kas ielaužas pasaules ikdienībā; tas ir kā izkaltušajai zemei svētīgs lietus. Tā ir Jēzus balss, kas vēlas turpināt runāt caur Savu Garu par Tēva mīlestību; apliecināt, ka Viņš joprojām ir dzīvs, klātesošs mūsu vidū un ka Viņam rūp arī mūsu personiskās problēmas. Svētais Gars, par kuru Jēzus sacīja, ka Tas mācekļiem visu mācīs, atgādinās viņiem visus Viņa vārdus un vedīs viņus visā patiesībā, izmanto šos cilvēkus, kuri ne vienmēr ir nevainojami, liekot viņiem mutē vārdus, ko vēlas pavēstīt. Pravietojums savā īstajā nozīmē tātad ir Dieva vārdā izsacīts vārds, īpašs vēstījums no Kristus kādai kopienai vai personai tiešā Svētā Gara iedvesmā. Kāds cilvēks saņem vārdu vai izpratni par kaut ko, kā arī iekšēju pamudinājumu to izteikt skaļi. Reizēm pravietojums vēstī par nākotni, taču visbiežāk tas attiecas uz pašreizējo situāciju un palīdz pamācīt, pamudināt un stiprināt (sal. 1 Kor 14,3), dāvā paļāvību, cerību un spēku. Pravietis vārdu no Dieva var saņemt vīzijā, kā balsi vai kā domu, kas bieži nāk prātā; arī caur Bībeles tekstu un sapnī.


Kā ikvienu harizmu, arī pravietošanu pakļauj tās autentiskuma atpazīšanai. Pravietošanas dāvana ir nenovērtējama. Nemaz nerunājot par citiem tās augļiem, mūs tā interesē no atbrīvošanas un eksorcisma viedokļa: tā norāda lūgšanas ievirzi, var sniegt atziņu attiecībā uz atbrīvošanu un iekšējo dziedināšanu, palīdz izraisīt nožēlas aktu un dedzīgāku padara slavēšanas lūgšanu, kas kaitina daudzus ļaunos garus; palīdz būt neatlaidīgiem cīņā, iedrošina.14 Tēvs Amorts novērtē pravietošanas dāvanu mūsu kalpojumā, jo Svētā Gara gaisma vada lūgšanu, uzrāda tekstus no Bībeles, kuros var atrast vajadzīgās norādes, reizēm atklāj ļaunuma cēloņus un visiem dāvā mierinājumu un spēku – kā saistītajai personai, tā arī lūdzējiem.15


Viena no pravietošanas harizmas izpausmēm ir īpašā dāvana izmantot Svētos Rakstus. Dažiem cilvēkiem piemīt žēlastība atvērt Bībeli kopienas lūgšanas laikā un atrast tur situācijai atbilstošu fragmentu; šī fragmenta nolasīšana spēcīgi ietekmē klausītājus, aicinot uz slavēšanu, nesot mierinājumu noskumušajiem, gaismu tiem, kuri apjukuši, utt. Dieva Vārds, ko nolasa atbrīvošanas vai eksorcisma lūgšanas laikā, atstāj spēcīgu iespaidu uz mocīto personu un izraisa arī vētrainas neapmierinātības un dusmu reakcijas no dēmona puses, ko daudzkārt esmu novērojis eksorcisma laikā.



2. Varas harizmas


Kristus ir sacījis: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” (Mt 28,18) Ieskaitot arī varu pār ļaunajiem gariem: to apliecina Evaņģēliji. Vispirms Viņš šajā varā dalījās ar apustuļiem (Lk 9,21), pēc tam deva to septiņdesmit diviem mācekļiem (LK 10,19) un visbeidzot visiem ticīgajiem: „Bet tiem, kas tic, līdzi ies šādas zīmes: Manā vārdā tie izdzīs dēmonus…” (Mk 16,17)


Vara pār dēmoniem tiek nodota divējādi: institucionāli – ar priesterības sakramentu un amata uzticēšanu Baznīcā; to tad var saukt par priesterisku harizmu jeb ārēju autoritāti, – vai arī pateicoties tiešai Svētā Gara dāvanai, un to tad varētu saukt par nepriesterisku harizmu, personisku autoritāti. Dievs ir pilnīgi brīvs, piepildot mūs ar Savām dāvanām: Gars dveš, kurp vēlas. Lai mēs būtu efektīvi instrumenti un Kunga kalpi cīņā ar dēmonu un viņa tumsas darbiem, mums ir vajadzīgi abi veidi.16


Līdzīgi arī Č.Balduči uzsver, ka kristietim var būt vara pār dēmonu, pateicoties atbrīvošanas harizmai un Kristus varas pielietošanai, – Kristus, ar kuru kristietis ir vienots un kura vārdā pavēl. Viņš uzskata, ka autoritāte, kas izriet no harizmātiskā spēka, ir efektīvāka vai pat pilnīgi droša.17 Austrumu – katoliskajās un pareizticīgajās Baznīcās – atbrīvošanas harizmai piešķir lielāku nozīmi; Rietumu Baznīcā par svarīgāku uzskata varu, kas ex officio piešķirta ar sakramentiem un bīskapa atļauju.


Kaut arī harizmas pēc savas dabas ir atkarīgas nevis no personas svētuma, bet no Dieva izvēles, parasti Viņš tās piešķir taisnīgām, dedzīgām personām, kuras dzīvo dziļi kristīgu dzīvi. Tātad harizma nevar būt pirmais kritērijs personas svētuma noteikšanai. To apliecina Kajafas pravietojums, kad viņš sprieda par Kristu (Jņ 11, 49-52), kā arī pravietojumi un dēmonu izdzīšanas, ko veica Kristus necienīgie mācekļi (mt 7, 22-23). Ideāli būtu, ja ar Baznīcas autoritāti apstiprināts eksorcists būtu vienlaikus apveltīts arī ar atbrīvošanas harizmu Svētajā Garā; tāpēc viņam būtu neatlaidīgi jālūdz šī harizma no Dieva.


Makdonels atzīmē, ka vissvarīgākā dāvana vai žēlastība, kas atšķir eksorcistu un viņa palīgus, ir tā, ka viņus vada Svētais Gars, kurš ar spēcīgu mīlestības saikni viņus vieno ar Kristu un Baznīcu. Jēzu Viņa cilvēciskajā dabā vadīja Svētais Gars, Viņš pakļāvās Tā vadībai. Pateicoties Gara spēkam, Viņš spēja paveikt darbus, ko Tēvs Viņam bija uzticējis. Arī mums kā eksorcistiem savā kalpojumā ir jābūt pilnībā paklausīgiem Svētajam Garam un Viņa spēkam. Ja kāds eksorcists negrib pakļauties Svētā Gara vadībai, viņš nesaņems nepieciešamo varu, kas caur lūgšanu nonāk cilvēka sirdī. Tieši lūgšanas laikā Svētais Gars nāk palīgā mūsu vājumam, dara lūgšanu spēcīgu un liek tai augt sirds dziļumos. Eksorcistam un viņa palīgiem būtu jālūdzas daudz un labi, un nepārprotami jālūdz atbrīvošanas harizma.


Eksorcistam, kuram ir vara pār ļaunajiem gariem, jāsargās no lepnības. Augstprātīga nostāja pēc veiksmīgi pielietotas eksorcisma varas var novest pie maldīgas pārliecības, ka mēs izdzenam dēmonus paši saviem spēkiem. Jēzus saka skaidri, ka Viņš izdzen dēmonu ar Svētā Gara spēku (Mt 12,28).


Runājot par savu pieredzi, kad viņš pielietojis ne tikai priesterisko, bet arī – kā tas šķiet izrietam no konteksta – harizmātisko varu, Makdonels min divus piemērus; vienu no tiem es citēšu pilnībā:


„Reiz Āfrikā kāds pensionēts pilots mani palūdza atnākt pie viņa un svētīt zemes gabaliņu un lauksaimniecības mašīnas, ko viņš nesen bija nopircis… Uz šī zemes gabala savus tumšos darbus bija darījušas raganas un sātanisti. Ik reizi, kad pilots nolīga kādu cilvēku, kurš ar mašīnām apstrādātu zemi, tehnika piepeši salūza vai gluži vienkārši nedarbojās, tāpēc apstrādāt šo lauku nekādi neizdevās. Es devos turp kopā ar viņu, paņēmis līdzi savu krustu un mazliet svētītā ūdens. Nonācis šajā vietā, es sākumā neko neparastu nejutu. Iedams pāri laukam, es sāku lūgties un, pielietojot autoritāti, Jēzus vārdā raidīju projām ikvienu šeit iespējami uzkrājušos ļaunumu, kas samaitājis šo zemes gabaliņu, kā arī visus dēmonus, kuri tur mājotu. Brīdī, kad izrunāju vārdus „tumsības gars”, neredzams spēks man aizžņaudza kaklu. Mana kakla kreisās puses mandeles sāka uztūkt. Es apslacīju sevi ar svētīto ūdeni. Tas man palīdzēja. Pēc tam es pavēlēju tumsības garam iet projām un nekad vairs neatgriezties šajā vietā. Beidzot es svētīju lauku un mašīnas. Šogad es atkal biju aizbraucis uz Āfriku un uzzināju, ka no tā mirkļa visas problēmas ar tehniku bija izbeigušās un lauks no jauna kļuvis auglīgs.” (Citētais manuskripts)


Dievs arī lajiem dod varas harizmu pār ļaunajiem gariem. Šajos gadījumos varu pār dēmoniem sevišķi pastiprina personiskais svētums, kā to apliecina notikumi no svētās Sjēnas Katrīnas un svētās Avilas Terēzes dzīves. Terēze no Avilas, piemēram, rakstīja, ka Dievs viņai devis varu pār ļaunajiem gariem un ka viņai nav bail no tiem, gluži pretēji, tie baidās no viņas un bēg projām. (sal. Am I, 65.-67.lpp.)


Šeit mēs redzam daudz laju – viltus eksorcistu, kuri reizēm piedēvē sev Dieva dāvanu. Viņi apgalvo, ka spēj zināt, cik ļauno garu atrodas kādā personā vai to ietekmē, taču – izmantojot dažādus maģiskus paņēmienus, dīvainas un māņticīgas formulas un žestus, ko nereti veic reliģisku aktu un zīmju kontekstā (svēto attēli, krucifiksi, lūgšanas, svētītais ūdens, utt.). Viņi uzskata, ka spēj atbrīvot no ļaunuma, un pieprasa vai gaida atlīdzību par savu pakalpojumu. Dažreiz viņi sev piedēvē arī ar viltu iegūtu pāvesta svētību vai bīskapa piekrišanu.


Lajiem autentiska varas harizma pār ļaunajiem gariem ir ļoti reti sastopama, to apstiprina pieredze. Autentiski harizmāti sevi nereklamē, nepaļaujas uz saviem spēkiem vai spējām, bet gan vienīgi uz pārdabisku spēku, ko lūdz no Dieva. Citi viņu harizmas patiesuma kritēriji ir liela dedzība, dziļa ticība un tuvākmīlestība, dzīve saskaņā ar Evaņģēliju, dziļa pazemība, necenšanās pēc pašu slavas, prāta līdzsvarotība un pāri visam – labi, paliekoši augļi. Piebildīsim, ka harizmāts kalpojot nezaudē spēkus, nav spiests uzlādēties ar kaut kādu enerģiju, kā to dara dažādi viltus dziednieki, energoterapeiti, radiestēzisti, utt (sal. Am I, 166.lpp.). Lagruā atbrīvošanas harizmu ir iedēvējis par „varas svaidījumu pār dēmoniem” (op. cit., 207.lpp.).



a) Dziedināšanas harizma


Eksorcistus un tos, kuri lūdz par atbrīvošanu, vairāku iemeslu dēļ interesē arī dziedināšanas harizma. Fiziska, bet vēl jo vairāk – nervu vai psihiska slimība pastiprina ļauno garu nodarītos kaitējumus, un dažas slimības ir tiešas viņu darbības sekas. Turklāt apsēstības stāvoklis pat pēc dēmona izdzīšanas bieži atstāj paliekošas sekas, īpaši psihiskajā līmenī. Tēvs Amorts ir rakstījis: „Harizmāti panāk pozitīvus rezultātus visu, pat dēmonu izraisīto slimību gadījumos, – tas ir, tādu slimību, ko izraisījis ļaunais gars.” (Am I, 167.lpp.)


Lai šajā jomā izšķirtu īstus harizmātus no neīstiem, viņš uzsver, ka pirmie „nepaļaujas uz cilvēcisku izveicību un spēku, bet gan uz ticībā sacītu lūgšanu, uz Jēzus vārda spēku, uz Svētīgās Jaunavas Marijas un svēto aizbildniecību. Harizmāts nezaudē enerģiju, viņš nav arī spiests uzlādēties ar atpūtas brīdi, viņā neparādās nekādas fiziskas reakcijas, viņš gluži vienkārši ir žēlastības kanāls. Harizmātisko dziedināšanu mērķis ir nevis pagodināt harizmātu, bet gan tās notiek, lai slavētu Dievu, stiprinātu ticību un darītu lūgšanu dedzīgāku.” (turpat) Pēc viņa domām, „dziedniekiem nav nekādas ietekmes uz sekām, kas saistītas ar ļaunā gara darbību, tāpat kā šādas ietekmes nav ne medicīnai, ne cilvēciskām zināšanām” (turpat, 171.lpp.).


Tēvs Amorts piedāvā arī citus kritērijus, kas palīdz atpazīt īstu harizmātu, kuram ir dziedināšanas kalpojums: pilnīga nesavtība, visā Baznīcā pieļautu līdzekļu lietošana, bez kādām dīvainībām vai māņticības (lūgšanas – un nevis maģiskas formulas –, krusta zīmes, svētītais ūdens, vīraks, relikviju pielietošana, visa tā atmešana, kas ir svešs Baznīcas ieražām). Galīgo apstiprinājumu sniedz svētīgi panākumi.


Harizmātiskas un neharizmātiskas dziedināšanas pazīmes ir bijušas arī tēva Aleksandera Posacka pētījumu objekts. Pēc viņa domām, harizmātiska dziedināšana ir brīnums un visas personas pestīšanas zīme. Harizmāts pakalpo bez savtīgām interesēm, uzskatot dziedināšanu par Dieva dāvanu, nepiedēvējot to sev; viņš slimību nediagnosticē, un viņam nav jāizmanto nekāds rituāls. Lietojot šo dāvanu, viņš nenogurst un nezaudē spēkus. Principā patiesas harizmas pielietojuma rezultāts ir pilnīga un paliekoša dziedināšana. Turpretim neharizmātiska dziedināšana, kurā pielieto netradicionālu un bieži vien okultu medicīnu, balstās uz maldīgiem ideoloģiskiem principiem, piemēram, attiecībā uz vajadzību vienādot enerģētiskos līmeņus ar kosmiskās enerģijas palīdzību; uz vajadzību izlīgt ar kādu kosmisku dievu vai ar dievišķotu kosmisku enerģiju. Tas ir mēģinājums manipulēt ar garīgu realitāti, kas raksturīgs maģijai, ir saistīts ar rituāliem un maģiskām metodēm. Tādu paņēmienu efekts parasti nav ilgs un nereti izraisa nelabvēlīgo simptomu pārvietošanu uz citu līmeni (piemēram, fiziskie simptomi pārvietojas uz psihisko un garīgo līmeni), un dēmona piesaukšana – nepārprotama vai arī apslēpta – izraisa veselības pasliktināšanos, pat nāvi.18 Eksorcists nekad nedrīkst izmantot maģiskus līdzekļus, lai panāktu atbrīvošanu. Daži harizmāti, paši to neapzinoties, ir mēģinājuši tā rīkoties, tāpēc viņi no tā jābrīdina. (Sal. Am I, 174.lpp.)


Evaņģēlijos ir daudz liecību par Kristus dziedinošo darbību, un Viņš dziedināšanas dāvanu ir nodevis tālāk Saviem mācekļiem un Baznīcai kopumā, ieteicis kalpot, pielietojot šo dāvanu. Baznīca šo uzdevumu veic saskaņā ar priesterisko ceļu, pateicoties slimnieku sakramentam, Rituāla un citām lūgšanām, dažādiem dievkalpojumiem un arī saskaņā ar harizmātisko ceļu, caur personām, kuras apveltītas ar dziedināšanas dāvanu.


Dieva Vārds aicina ar slimību saistītās ciešanas vienot ar Kristus pestījošajām ciešanām, un daudz cilvēku saņem šādu žēlastību; tas tomēr nenozīmē, ka pret ciešanām jāizturas pasīvi. Dievišķais bauslis liek rūpēties par veselību, un Ticības Doktrīnas Kongregācijas nesenajās norādēs par dziedināšanas lūgšanu mēs lasām, ka slimās personas vēlme tikt dziedinātai ir ne vien laba, bet arī dziļi cilvēcīga, īpaši kad tā iegūst paļāvīgas, Dievam raidītas lūgšanas veidolu. Ir tikai slavējami, ja ticīgais lūdz par dziedināšanu – savējo vai citu, jo pati Baznīca svētajā liturģijā lūdz par slimnieku veselību. Dokuments uzsver, ka Kungs pieņem viņu lūgšanas, un Evaņģēlijā nekur nav atrodama norāde, ka Jēzus tādas lūgšanas pārmestu. Jēzus pārmeta vienīgi ticības trūkumu (sal. Mk 6,5-8; 9,23). Baznīcas tēvi uzskatīja, ka ir normāli, ja ticīgie lūdz ne tikai par savas dvēseles, bet arī par miesas veselību.


Atbrīvošanas kalpojumā var pielietot fiziskās un iekšējās (iekšējās to personu prāta, gribas un jūtu jomas izpratnē, kuras cieš no atmiņas, gribas vai jūtu ievainojumiem) dziedināšanas harizmu. Harizma paver ceļu Kunga priekšā, lai Viņš dziedinātu un novērstu visu, kas traucē Svētā Gara darbību, un lai Viņš ar Savu mīlestību piepildītu ievainotās jomas. Kristus darbībā mēs sastopamies ar vienām situācijām, kurās dziedināšana izdzina dēmonu, un citām, kurās eksorcisms reizē iznīcināja arī slimību. Arī mūsdienās mēs sastopamies ar līdzīgām situācijām. Dziedināšanas harizma ir atdzīvojusies un izplatījusies pēdējo piecdesmit gadu laikā, galvenokārt pateicoties Harizmātiskajai Atjaunotnei.



b) Mēļu lūgšanas harizma


Mēļu dāvana, par kuru runā svētais Pāvils (1 Kor 12,10), bija diezgan izplatīta kristīgajā senatnē un šobrīd atdzimst, pateicoties „Atjaunotnei Svētajā Garā”, ir izraisījusi un turpina dažos cilvēkos izraisīt nemieru, šaubas, strīdus un iebildumus. Patiesi, te mēs pieskaramies kaut kam iracionālam. Uz Svētā Gara darbību atvērtām personām šī harizma parādās dažādos veidos. Viens runā valodā, ko pats nezina un ko saprot vien tie, kuri to pārvalda. Tā notika Jeruzālemē pēc Vasarsvētkiem un reizēm notiek arī Atjaunotnes grupās. Kāds cits izdveš skaņas, kuru nozīme nav zināma un parasti tās nav ne no vienas konkrētas valodas, bet pēc tam vēl kāds saņem nozīmes izskaidrojuma harizmu. Tas tad ir pravietojums mēlēs, kas domāts lūgšanu grupai. Visbeidzot, visbiežāk sastopamā parādība – kāds izdveš skaņas, zilbes, kuru nozīme paliek nesaprotama viņam pašam un citiem, bet kuras pauž viņa sirds lūgšanu Dievam.


Jo īpaši mūs interesē šis pēdējais paveids. Grūtības sagādā tas, ka neviens nesaprot skaņu saturu, un tās netiek arī skaidrotas ar mēļu tulkošanas dāvanas palīdzību: tās šķiet bezjēdzīgas. Tomēr, ja Svētais Gars piešķir šo dāvanu, tas nozīmē, ka tā ir vajadzīga un lietderīga. Mēs redzam, ka šo skaņu saprašana nav nepieciešama, pietiek tikai tās izrunāt, no visas sirds ieliekot tajās slavēšanas, pateicības vai lūguma nodomu. Kā vienmēr attiecībā uz harizmām, autentiskuma galīgais kritērijs ir to augļi, un šīs skaņas, kas tiek izdvestas lūgšanas gaisotnē, rada svētīgu iespaidu. Mēlēs var lūgties individuāli vai grupā, klusumā, pat domās – vai arī skaļi, pat dziedot.


Kā rāda daudzkārtēja pieredze, šī dāvana ir pieejama gandrīz visiem, kuri to vēlas, lūdz, neliek šķēršļus un grib ar to sadarboties. Visbiežāk to saņem personiskās lūgšanas laikā, bet jo īpaši kopienas lūgšanā, kad tiek lūgta Gara izliešanās pār kādu cilvēku. Izdvestās skaņas dažreiz izveido ilgu un pakāpeniski izvērstu virkni, vai arī dzirdamas tikai dažas daudzreiz atkārtotas zilbes. Tās nav jākontrolē ar prātu: mūsu garam jālūdz Dievs, kad mūsu lūpas brīvi izdveš skaņas, kurās, kā rāda pieredze, jau izvēršas Svētā Gara spēks. Kurš ir saņēmis tādu dāvanu, var to izmantot lūgšanā ikkatru mirkli, sākt un beigt pēc patikas, vienlaikus tomēr pilnībā pār to nevaldot. Te nav nekādas ekstāzes, ne aizdomīga uzbudinājuma. Tā ir ilgstoša dāvana, bet, ja kāds to nelieto, tā pamazām vājinās un var izzust bez kādiem augļiem kā zemē aprakts talents. Šī lūgšana ir Svētā Gara dāvana, un tas, kurš atvēries šai dāvanai, sākdams to lietot, piedzīvo, ka lūgšana kļūst dziļāka, tāpat padziļinās sastapšanās ar Dievu, satraukuma brīžos pārņem miers.


Mums pietrūkst laika sīkākiem paskaidrojumiem. Drīzāk pievērsīsimies praktiskajai pusei. Vienkārša slavēšanas lūgšana jau ir liels spēks Dieva acīs. Kā rakstījis tēvs Amorts, dēmons, dzirdot tādu lūgšanu, sāpīgi izjūt, ka Kristus viņu uzvarējis, un reaģē ar niknumu. Dēmonu reakcija ir vēl jo spēcīgāka uz lūgšanu mēlēs, īpaši ja tā tiek izdziedāta.


Pamatojoties uz savu pieredzi, tēvs R. Salvuči ir nonācis pie pārliecības, ka nav spēcīgāka eksorcisma par „dziedāšanu mēlēs”. Paturot prātā cēloni, viņš to skaidro ar diviem iemesliem. Pirmkārt, šī lūgšana ir līdzīga mūžīgajai slavēšanai debesīs un atgādina dēmoniem, ko viņi ir zaudējuši; otrkārt, tā izraisa cilvēkā vēlēšanos jau šīs zemes virsū izbaudīt kādu priekšnojautu no svētlaimes, ko viņš pilnībā izdzīvos debesīs. Klausīties dziedāšanā mēlēs dēmoniem ir neciešami.19 Salvuči piebilst: „Daži brāļi līdz ar mani var apliecināt, ka tādos gadījumos ir dzirdējuši dēmonu pēc briesmīgām konvulsijām sakām: Es aizeju, jo vairs nespēju to izturēt.”20


Tēvs Koneitijs Sīns apstiprina, ka lūgšana mēlēs ir spēcīgs ierocis, pat ja to izrunā ļoti klusām, un ka tai izdodas izdzīt dēmonus no apsēstās personas. Šī iemesla dēļ tai ir arī diagnostiska funkcija. Ja persona reaģē ar lielu niknumu un nav atrodams nekāds cits iemesls šādam izturēšanās veidam, tas liecina par dēmona klātbūtni, un tieši tāpēc ir vērts lūgties mēlēs. Dziedāšana mēlēs iedarbojas uz ļauno garu pat no attāluma, kā to apliecina tēvs Lagruā: „Kādas atbrīvošanas gaitā daudzi dēmoni jau bija izgājuši, bet citi vēl ietiepīgi pretojās, un es pa telefonu kādai kopienai, kas tālu no šejienes bija sapulcējusies uz lūgšanu, lūdzu mums palīdzēt. Viņi mums palīdzēja, lūdzoties mēlēs. „Kas tie tādi, kas tur tālumā dzied, kas tā par valodu, ko es dzirdu?” sacīja gars, kurš bija saistījis kādu meiteni. Tad viņš to ar saliektu augumu aizsvieda vairākus metrus tālu un pats rūkdams aizbēga. Jo lielāka pretošanās no Ļaunā puses, jo vairāk mums jālūdzas. Mēs esam piedzīvojuši, ka slavēšanas lūgšana ir visspēcīgākā lūgšana, kas aizdzen dēmonu.”21


Arī tēvs Amorts vairākkārt ir piedzīvojis mēļu lūgšanas neparasto efektivitāti atbrīvošanā. Starp citu, viņš raksta: „Dziedāšanā mēlēs klātesošs ir Svētais Gars, kurš lūdzas un tieši „ar neizsakāmām nopūtām”, kā mūs māca svētais Pāvils (Rom 8,26), cīnās pret ļaunuma garīgajiem elementiem. Tā ir Svētā Gara cīņa ar ļauno garu.” (Am III, 168.lpp.)


Šos apgalvojumus es varu apstiprināt ar savu daudzkārtējo personisko pieredzi Poznā. Ļaunie gari spēcīgi reaģē uz slavēšanas dziesmām, piemēram, „Jēzus, vārds pāri visiem vārdiem”, „Slava, gods un cildināšana” vai arī uz Svētajā Misē dziedāto Gloria. Taču vispirmām kārtām lūgšana mēlēs, vienalga – izrunāta vai dziedāta, īpaši ja to darīja kopiena, kas atbalstīja eksorcistu, apsēstajos izraisīja spēcīgas konvulsijas, viņi aizbāza sev ausis un kliedza: „Apklustiet! Es to nevaru izturēt!”, utt.


Iespējama viltus mēļu dāvana, no kuras brīdina K. Kohs, evaņģēlisks teologs, ārsts, kapelāns un eksorcists, speciālists okultismā, nevar likt apšaubīt šo dāvanu kā tādu, jo vairāk tāpēc, ka tai ir stiprs biblisks pamatojums. Tomēr šīs dāvanas autentiskums ir nopietni jāpārbauda, un tas nav grūti, ja ievērojam principu „jūs pazīsiet pēc augļiem”. Atgādināsim, ka pieredze rāda – gandrīz visi, kuri vēlas šo dāvanu, var to saņemt, ja labajai gribai to saņemt līdzi nāk gatavība to pielietot. Svētais Pāvils raksta: „Neliedziet runāt mēlēs” (1 Kor 14,39); „Es vēlētos, lai jūs visi runātu mēlēs.” (1 Kor 14,5)



3. Sirds harizmas


Pastāv, protams, daudz citu Svētā Gara dāvanu, kas var palīdzēt atbr&