Mēļu dāvana. Kam tā ir paredzēta un kā to saņemt?

Tēvs Fio Maskarenas

Mēļu dāvana.
Kam tā ir paredzēta un kā to saņemt?
Attiecībā uz mēļu dāvanu cilvēku prātos valda liels sajukums. Daudzi domā, ka runāšana mēlēs nozīmē Dieva Vārda sludināšanu bez iepriekšējas sagatavošanas kā tas notika Vasarsvētku dienā (Ap d 2). Citi, savukārt, izraujot tos no konteksta, izmanto svētā Pāvila vārdus un apgalvo, ka viņš ir ieteicis nelietot šo dāvanu. Lai arī, iespējams, ka šo cilvēku nodoms ir pareizs, tomēr viņi kļūdās, jo uzmanīgi izpētot Rakstus, mēs redzēsim, ka mēļu dāvanai ir trīs aspekti: dažkārt tā ir brīnumaina zīme, ļoti bieži tā ir Dieva vēstījums lūgšanu sapulcei, bet visbiežāk mēļu dāvana ir vienkārši skaista lūgšanas dāvana. Pāvils nekādā gadījumā necenšas mazināt šīs dāvanas nozīmi, bet gan tieši pretēji – augsti vērtē tās daudzveidīgo pielietošanu.


PUBLISKS PIELIETOJUMS
Vairākums Pāvila padomu par šīs dāvanas pielietošanu, ar kuriem sastopamies pirmajā vēstulē korintiešiem ir saistīti ar mēļu dāvanas disciplinētu pielietošanu  publisko tikšanās reižu un lūgšanu sapulču laikā. Dodams šo padomu Pāvils atbild uz jautajumiem, kurus Korintas baznīca viņam bija uzdevusi (1Kor 7, 1; 11, 18; 12, 1). Pāvils nebūt necenšas atrunāt korintiešus no mēļu dāvanas lietošanas, bet gan dod padomu, kā to lietot tā, lai tā nestu kopīgu labumu. Publiskās lietošanas kontekstā šī harizma pilda divas funkcijas: tā nes vēsti un ir zīme.
Kad dāvana tiek izmantota, lai pateiktu vēsti, kura tiek izteikta skaļi, tad mēlēm jābūt saprotamām. Pāvils arī dod padomu, ka šajā gadījumā ir jāizmanto arī mēļu izskaidrošanas dāvana (1Kor 14, 5. 27). Izskaidrošana nav tulkošana, jo tas, kurš izskaidro, nesaprot tikko izteiktās, neparastās skaņas. Tas, kurš izskaidro, drīzāk jutīs Gara pamudinājumu dalīties iekšējā izpratnē vai idejā par šīs vēsts būtību. Tas nedaudz atgādina to, kas ir saistīts ar pravietošanu. Pāvils arī iedrošina to, kurš runā mēlēs pašam lūgt pēc izskaidrošanas dāvanas (1Kor 14, 13).
Iespējams, ka dāvana var kalpot arī kā zīme: dažkārt dīvainās skaņas brīnumainā veidā var kļūt saprotamas arī bez izskaidrošanas tam, kuram tās ir paredzētas (1Kor 14, 22) – piemēram, tās var izrādīties kāda cilvēka dzimtā valoda, kuru citi apkārtējie nesaprot. Šķiet, ka tieši tā tas notika Vasarsvētku dienā, kā arī Kornēlija atgriešanās brīdī (Ap d 2, 4 – 12; 10, 45 – 46; Mk 16, 17). Par šādiem notikumiem ir dzirdēts arī mūsdienās.
PERSONISKS PIELIETOJUMS LŪGŠANAS LAIKĀ
„Tas, kurš runā mēlēs, nerunā cilvēkiem, bet gan Dievam, jo neviens nesaprot šos Garā izrunātos noslēpumus. (…) Jo, kad es mēlēs runādams lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet prāts paliek neauglīgs.” (1Kor 14, 2. 14)
„Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā, bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām” (Rm 8, 26).
Mēļu dāvana ir palīglīdzeklis lūgšanai, kas paredzēta visiem tiem, kuri dažreiz sajūtas ‘vāji’ un nespējīgi pietiekami labi lūgties parastā veidā. Šī lūgšana nebalstās jēdzienos, tā var palīdzēt lūgties arī tad, kad cilvēks ir izklaidīgs, noguris vai arī dara kādu mehānisku darbu. Mēļu dāvana dāvā atpūtu prātam, kurš parasti ir nemitīgā kustībā – šādu stāvokli ir augstu vērtējuši visu tradīciju garīgie skolotāji, tā ļoti līdzinās „Jēzus lūgšanai” un tai lūgšanai, kas tiek aprakstīta „Neziņas mākonī”.  Lai arī lūdzējs nesaprot tās vārdu, Pāvils mūs pārliecina, ka Dievs, uz kuru šī lūgšana ir vērsta, to saprot (Rm 8, 27).

Mēs varam ievērot, ka šāda lūgšana ir ļoti tīra. Citos lūgšanas veidos, lai pietuvotos Dievam, mēs izmantojam dažādus iztēles radītus tēlus un vārdus, bet šajā lūgšanā mēs ejam tālāk – mēs tos atstājam aiz sevis, jo dodamies pie paša Dieva. Tas ir ļoti tīrs ticības akts, jo iespējams, ka tieši šādā lūgšanā mēs beidzot rīkosimies tīras ticības vadīti. Ticība pārāk bieži balstās uz ticības jēdzieniem un tēliem. Šeit mēs pārvaram šos mentālos starpniekus, lai dotos tieši pie ticības mērķa.
Mēs varam ievērot arī to, ka šī lūgšana ir ļoti kristīga, jo mēs tajā patiešām nomirstam paši sev, tam, kas mūsos ir virspusējs – mūsu domu, jūtu un iztēles līmenim, lai dzīvotu Kristum. Mēs „nomirstam” savām domām un iztēlei neatkarīgi no tā, cik skaistas vai vērtīgas šīs domas būtu. Mēs visu atstājam aiz sevi, jo vēlamies nonākt nepastarpinātā saskarē ar pašu Dievu un nevis ar kādu domām vai priekšstatiem par Viņu – tikai ticība ir tā, kas patiešām piedzīvo Dievu.
Mēļu dāvanu var izmantot Dieva slavēšanā tajos gadījumos, kad cilvēkam pietrūkst vārdu vai ideju, kā arī aizbildnieciskās lūgšanas laikā. Ja cilvēks nezina, ko lūgt vai arī nezina par ko lūgties, tad Gars ar mūsu neizprotamu skaņu starpniecību (Rom 8, 26) nāk palīgā mūsu nespēkam. Ticīgie, kuri ir iesaistīti harizmātiskajā atjaunotnē, zina, ka šāda lūgšana ir ļoti efektīva un auglīga.

Šī dāvana ir arī viens no veidiem ar kura starpniecību cilvēks var ieiet kontemplatīvajā lūgšanā (par to ir liecinājuši vairāki benediktīniešu un trapistu mūki), kā arī ir spēcīgs ierocis garīgajā cīņā (Ef 6, 10 – 11. 18). Pāvils mums atgādina, ka mēs visi piedalāmies garīgajā cīņā un, ka mēs necīnāmies pret miesu un asinīm, bet gan pret garīgām realitātēm, kuras pašu spēkiem uzveikt mēs nespējam. Tieši tāpēc mums pilnībā ir jāizmanto visi Dieva ieroči un arī pilnība ir jābalstās uz Viņa dāvanām un  spēku, kuru saņemam ar ticības starpniecību.
Pāvila pieredze un arī to pieredze, kuri aktīvi piedalās harizmātiskajā atjaunotnē, ir tāda, ka mēļu dāvana ir efektīvs līdzeklis cīņā pret  ienaidnieku – tas palīdz uzvarēt gan viņa postošo ietekmi, gan kārdinājumus. Ne jau velti maldinātājs mums tik bieži cenšas iestāstīt, ka šī dāvana ir nenozīmīga.
LŪGŠANA TICĪBĀ

Tā kā šī dāvana balstās ticībā, tad bieži vien mēļu dāvana tiek dēvēta par durvīm uz citam dāvanām jeb par „sliekšņa harizmu”. Lai saņemtu un lietotu visas pārējās harizmas – pravietošanas, dziedināšanas, atziņas runas un pārējās – ticīgajam ir jābūt aktīvai un pretenciozai ticībai. Ilgošanās pēc mēļu dāvanas un tās saņemšana palīdz cilvēkam piedzīvot, ko tas nozīmē un paver durvis uz citām harizmām. Tomēr ilgošanās pēc mēļu dāvanas nav absolūts priekšnoteikums citu dāvanu saņemšanai.
„Kas runā mēlēs, tas stiprina ticībā pats sevi… Es gribētu, lai jūs visi varētu runāt mēlēs” (1Kor 14, 4. 5). Stiprināt nozīmē celt, padarīt stingru un spēcīgu. Lūgšana mēlēs ir būtisks veids kā stiprināt mūsu ticību. Tā kā lūdzoties mēlēs, mēs vingrināmies ticībā, tad bieži vingrinoties, mūsu ticība tiek stiprināta. Jo regulārāk mēs to lietojam, atsakoties no visiem šaubu un paguruma kārdinājumiem, jo stiprāka kļūst mūsu ticība. Tādēļ Pāvils, kuram bija milzīga ticība, varēja publiski lepoties, sakot: „Es pateicos savam Dievam, ka es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs” (1 Kor 14, 18).
Protams, ka lūgšana mēlēs ir tikai viena no daudzām lūgšanas formām. Harizmātiskās atjaunotnes locekļi ar lielu degsmi iesaistās arī liturģiskā lūgšanā, Euharistijā un citās tradicionālās publiskās un privātās dievbijības formās. Arī Pāvils pats  iedrošināja šādas lūgšanas sakot: „Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu Viņu lūgt arī ar prātu” (1 Kor 14, 15).